Latvijas nacionālā izlase Fēru salās pārtrauc deviņu spēļu zaudējumu sēriju

"Pašlaik Fēru salas ir spēcīgāka komanda par mūsējiem, ko apliecina arī turnīra tabula", pēc spēles atzina Aleksandrs Starkovs. Foto - LFF (Nora Baibakova)
"Pašlaik Fēru salas ir spēcīgāka komanda par mūsējiem, ko apliecina arī turnīra tabula", pēc spēles atzina Aleksandrs Starkovs. Foto - LFF (Nora Baibakova)

Fēru salu galvaspilsētā Torshavnā Latvijas izlase aizvadīja priekšpēdējo FIFA 2018. gada Pasaules kausa kvalifikācijas cikla spēli, nospēlējot neizšķirti 0:0 ar Fēru salas izlasi, tādējādi pārtraucot 9 zaudējumu sēriju. Jāsaka, ka pirms spēles daudziem droši vien domas pārsvarā nebija tās optimistiskākās, jā, no vienas puses tā ir parastu strādnieku komanda, kuri ikdienā strādā par pastnieku, vadītāju, policistu utt., bet no otras puses, Rīgā mēs redzējām, uz ko šie strādnieki ir spējīgi. Beigās arī izbraukumā knapi noturējām neizšķirtu. Bet tad padomāsim, kas tad īsti notika Fēru salās.

Fēru salas. Pasaka vai realitāte? Kāpēc mēs zaudējam Rīgā, kāpēc Torshavnā mēs arī īsti neko nevarējām izveidot un, tikai laimei stāvot mums blakus, uz tablo palika divas nulles. Kas īsti ir šo mazo salu spēks, kas ļauj viņiem būt augstāk par Latviju FIFA rangā? Kā parasti strādnieki var apspēlēt komandu, kurā cilvēki pelna sev iztiku, spēlējot futbolu? Jautājumu ir ļoti daudz, uz dažiem grūti atbildēt, bet pēc šī izbraukuma var izdarīt vairākus secinājumus. Par spēli parunāsim pašas beigās, jāsāk ar to, kas īsti veido šo Fēru salu futbolu. Tātad, Fēru salas – 50 000 iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 10 000 spēle futbolu. Iedomājaties 20% no valsts iedzīvotājiem savā brīvajā laikā nodarbojas ar futbolu! Futbols šeit ir ļoti populārs. Gandrīz katrā mazā ciematiņā ir laukums ar kvalitatīvu sintētisko segumu. Uz 10 000 spēlētājiem mēs tikai uz vienas salas pa ceļam saskaitījām trīs laukumus, neskaitot centrālo stadionu un diviem laukumiem blakus tam. Un to skaits noteikti ir vēl lielāks. Šie laukumi ir brīvi pieejami, pat bumbas glabājas uz laukuma, nevienam tas nepieskatot – tik nāc un spēlē. Mums vienmēr ir daudz atrunu – tas nav labs, laukumu nepietiek, klimats nav labvēlīgs, un šo sarakstu var turpināt, bet šeit ir dzīvs piemērs, visu var panākt, tikai jāgrib un jādara. Ar vienu gribu jau arī tālu netiksi. Kas īsti ir Fēru salas – klintis un kalni. Šeit neaug meži, jo cietā augsne neļauj tiem augt. Klimats – pārsvarā lietus. Jā, šī ir neticami skaista vieta, un Fēru salas noteikti ir jāapmeklē, bet ja mēs runājam par futbolu, tad šeit ir tik daudz aspektu, kas varētu kalpot par atrunām, bet tās atrunas īsti nav vajadzīgas – Fēru salu izlase cenšas spēlēt futbolu, turklāt savu futbolu, nevis cerēt uz laimi un pretinieku kļūdām.

Stunda pirms spēles, viņu komanda jau iesildās, mūsējie laukumā parādās vēlāk. Līdzjutēji pamazām sāk aizņemt savas vietas stadionā. Šeit būs futbols – tas jau ir skaidrs, jo viss par to liecina, šis pasākums šeit bija ilgi gaidīts. Par līdzjutējiem un to atmosfēru stadionā ir pavisam cits stāsts, šeit ir līdzjušanas kultūra, pie kā mums ir daudz jāstrādā. Tas, kādus svētkus uztaisa stadionā fanu sektors, ir atsevišķa raksta cienīgs stāsts, jo par to var tik runāt un runāt. Organizācija arī ir augstā līmenī, un arī laukums, neskatoties uz to, ka tam ir sintētisks segums, tiek pamatīgi laistīts pirms spēles, un, kā vēlāk izrādījās, spēle patiešām bija ātra.

Redzot to visu, atceroties pirmo spēli Rīgā un pat aizverot acis uz FIFA reitingu un iepriekšējiem 9 zaudējumiem, tu sāc saprast, ka būs grūti. Pat nē, vēl grūtāk. Noskan himnas un sākas spēle. Sākums it kā labs – uzreiz tāds pusmoments Dāvim Ikauniekam. Varbūt šodien ir mūsu diena? Bet nē, mājinieki diezgan ātri atgriež mūs uz zemes, pārņemot kontroli pār bumbu un kontrolējot spēli. Jau spēles 11′ minūtē Frodi Benjaminsens varēja atklāt rezultātu, taču pēc viņa sitiena ar galvu bumba trāpīja pa vārtu stabu. Uzreiz pēc tam Joans Edmundsons apspēlēja mūsu izlases kapteini Kasparu Gorkšu un sita uz tuvo stabu, taču šoreiz viņu pievīla precizitāte, bumbai pārlidojot pāri vārtiem. Spēle pārsvarā noritēja mūsu laukuma pusē, un mūsu centieni kaut ko izveidot pretinieku laukuma pusē bija saistīti ar tālām augstām piespēlēm uz Dāvi Ikaunieku un Valēriju Šabalu. Tas, cik grūti mums gāja, liecināja arī Jevgeņija Kazačoka pavisam neprecīzs izmisuma sitiens pa pretinieku vārtiem gandrīz vai no laukuma centra apļa spēles 20′ minūtē. Uz šo sitienu mājinieki atbildēja ar ļoti bīstamu uzbrukumu, kurā atkal Fēru salu izlases 11.numurs Edmundsons centās pārspēt Andri Vaņinu, mums par laimi Vaņins nospēlēja teicami. Sākoties 1.puslaika pēdējam 15 minūtēm, Šabala tika pie atlēkušās bumbas, bet savu iespēju izmatot nespēja, raidot bumbu garām vārtiem. Neilgi pēc tam beidzot parādījās kaut kāda saspēle pie Fēru salu soda laukuma, taču arī Gļeba Kļuškina sitiens bija neprecīzs. Puslaika beigas aizritēja mājinieku zīmē. Vispirms Roldurs Jakobsens apspēlēja uzreiz divus mūsu aizsargus, parādoties brīvai zonai, viņš atspēlēja savam komandas biedram Halluram Hansonam zem sitiena, kurš pamanījās ar vienu kustību apspēlēt vēl vienu mūsu spēlētāju un izdarīt sitienu pa vārtiem, taču līdz vārtiem bumba nenonāca. Burtiski pēc minūtes izveidojās vēl viens moments pie mūsu vārtiem pateicoties Ginta Freimaņa uzdāvinātai bumbai. Līdzīgā epizodē tieši Freimanis guva vārtus Ungārijā. Šoreiz sitiens tika bloķēts. Vēl pēc minūtes mājinieki atkal lika nopūsties mūsu līdzjutējiem. Noskanot tiesneša svilpei par pirmā puslaika beigām, varējām atvilkt elpu un nopriecāties, ka rezultāts palika nemainīgs.

Otrais puslaiks – viss tas pats, tikai mājinieki uzbrūk vēl intensīvāk. Atkal tas pats Edmundsons nonāk teicama pozīcijā, Vaņins jau ir bezspēcīgs, bet atkal mums palīgā nāk vārtu konstrukcija. Vēlāk arī mūsu futbolisti izveidoja dažus labus momentus, ne tik labus kā iepriekš mājinieki, bet nu tomēr… Vispirms Kļuškins pēc Oļega Laizāna centrējuma ar galvu raidīja bumbu vārtu rāmi, bet šeit jau Fēru salu vārtsargs Gunars Nīlsens parādīja savu meistarību. Nedaudz vēlāk Ikaunieks labi sakombinēja ar Šabalu, bet pēdējā sitiens sanāca pār vāju. Pēdējās 20 minūtēs mājinieku spiediens uz mūsu vārtiem vēl pieauga, katrā no epizodēm viņi bija ļoti tuvu vārtu guvumam. Atlikušajās 10 minūtēs mums bija iespējas aizvest trīs punktus no Fēru salām, taču Šabalas, Alekseja Višņakova un Laizāna sitieni bija neprecīzi. Arī uz maiņu iznākušie, jau pieminētais, Aleksejs Višņakovs, viņa brālis Eduards un Roberts Uldriķis kaut ko mainīt šajā spēlē nespēja. Un jāatzīst, ka mājinieki bija ļoti tuvu tam, lai sagādātu mums arī desmito zaudējumu pēc kārtas. Viņu uzbrucēji diezgan viegli tika garām mūsu aizsargu līnijai, kura sastāvēja no veseliem 5 spēlētājiem, nonākot labās sitienu pozīcijas, bet mums par laimi, bumba nekādīgi negribēja ielidot Andra Vaņina sargātajos vārtos, lidot vien dažus centimetrus tiem garām. Beigu beigās bezvārtu neizšķirts, kas šoreiz mums ir labs rezultāts. Nē velti Fēru salas gan FIFA rangā, gan arī turnīra tabulā ir virs mums, viņu spēle ir daudz saturīgāka un mēs esam nonākuši līdz tam, kad mēs varam priecāties par izcīnīto punktu pret Fēru salu izlasi, bet viņiem šie drīzāk ir zaudētie divi punkti.

Visas spēles laikā neviens no mūsu uzbrucējiem pat nemēģināja apspēlēt pretinieku 1 pret 1, absolūti neviens, pat aizsargi dažas reizes atļāvās apspēlēt pretiniekus un tas arī viss. Spēles taktika – vecais labais sit un skrien, kas arī īsti nav futbols, meistarības ziņā Fēru salu komanda izskatījās labāka, kaut arī mēs labi zinām, ka mūsējie arī prot spēlēt. Un meklēt vainīgos šajā situācijā gribas, bet jēgas nav. Vai vainīgs ir Starkovs, kas mēģina uzbūvēt spēli no aizsardzības, kurš kārtējo reizi neizsauca Artūru Karašausku, kas varētu ar savu individuālo meistarību ievest kaut kādu svaigumu mūsu spēlē, bet kā jau vienmēr atsaucamies uz disciplīnu. Vai arī futbolisti, kuri patiešām laukumā cīnījās un centās izdarīt visu iespējamo, lai tomēr aizvestu trīs punktus uz mājām, cits jautājums cik daudz sanāca. Vainīga ir sistēma, kura jau sen nestrādā un nedod rezultātu. Nebūs nekāds brīnums, ja pavisam drīz Fēru salu izlase atkārtos Islandes stāstu. Šeit futbols straujiem soļiem attīstās. Kamēr mums atliek vien darīt secinājumus, 2004.gada panākums pagaidām mums nespīd, mūsu mērķis iekļūt 2024.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā pagaidām izskatās pēc utopijas. Mums ir liels ceļš priekšā, ļoti daudz darba, turklāt ne tikai laukumā, bet arī struktūras un domāšanas ziņā. Tas ceļš sākas jau tagad, jo jau pavasarī ir LFF prezidenta vēlēšanās, kas var kalpot par pirmo soli pretī nākotnes panākumiem. Bet tagad? Tagad 10.datumā savu līdzjutēju priekšā ir jānoslēdz cikls ar to ar ko tas tika uzsākts – ar uzvaru pār Andoras izlasi.

Comments

comments